Tātad – par suņiem un zaļo augu sienām

/Ilze Lēmane – Sausiņa/

Tā nu gluži nav, ka ar suņiem draudzīgi nesadzīvo neviens augs. Tas atkal ir viens no stereotipiem, kuru ap mums un mūsos ir ļoti, ļoti daudz. Ap suņu būdu gandrīz droši var stādīt tradicionālos mežvīteņus, kuri ir ļoti pacietīgi augi un īpaši necieš no četrkājaiņu pāridarījumiem. Un pat, ja augu kāti būs nedaudz apskādēti, zaļais lapu vainags saglabāsies neskarts. Samērā pacietīgas ir arī efejas, tikai tās varēs nomaskēt horizontālas, nevis vertikālas virsmas. Būdu apstādīšanai piemēroti ir dažādi fizokarpi, piemēram, sarkanlapainais irbeņlapu fizokarps, bārbeles un grimoņi, kas itin labi pacieš spēcīgos laistījienus.

Pastāv vēl arī risinājums nevis izvēlēties pacietīgus augus, bet gan tādus, kurus apskādēt i ne kāja necelsies. Proti, te piemērota izvēle ir gan vilkābeles, gan dekoratīvās jāņogas, gan citi augi ar asiem dzeloņiem. Varbūt tikai nedaudz šie augi jāpasargā līdz laikam, kad dzeloņi izaug pietiekami asi…

Un vēl kāds veids – ja vēlas, augus var iedēstīt pat voljērā, par suņubūdu nemaz nerunājot. Tiem tikai jāizveido mitrumizturīga kaste, kuras malas būtu tik augstas, lai potenciālā augu pāridarītāja pakaļkāja paceltā veidā tām pāri nesniegtos. Ja vēlas, šādā kastē var stādīt pat tūjas, tikai tad gan jāatceras, ka aukstākā ziemā tās var izsalt.

Ja māc bažas, ka suns dauzieties, rotaļājoties var kādu augu nograuzt vai noplēst, tad ieteicams izvēlēties vai nu vojēru (būdu) iekārtot dārzā esošo lielo koku tuvumā, vai arī iecerēto dārzu veidot no lieliem stādījumiem, kuriem suņa klātbūtne nekādu kaitējumu nodarīt nevar. – mūsdienās arī tas ir iespējams.

Savukārt suņa ekskrementi gan lielu skādi augiem nenodara – no tiem cieš vienīgi kurmji. Ja to alās kas tāds sabijis, kurmītis ātri vien meklē, kur atrast citu dārzu par mājvietu.