Kucēna pirkums – investīcija nākotnē vai „kaķis maisā”?

/ARTŪRS ŠNEIDERS/

Suns ir cilvēka labākais draugs, pie tam vienīgais, kuru ir iespējams iegādāties par naudu. Tirgū netrūkst piedāvājuma iegādāties vislabāko, vismīļāko, visuzticīgāko utt. sunīti. Suns ir kļuvis par ļoti pieprasītu un, atkarībā no šķirnes, nereti arī ļoti dārgu pirkumu.

Daudzi cilvēki pēc šāda dzīvnieka iegādes tomēr vēlas piedalīties izstādēs un nākotnē izmantot kucēnu šķirnes pavairošanai, un tad piepeši atklājas, ka tas nemaz nevar notikt. Kā panākt, ka iegādātais miniatūrās šķirnes suns ar ciltsrakstiem piepeši neizaug reizes trīs lielāks par konkrētajai šķirnei paredzēto? Kurš uzņemsies atbildību, ja suns, kas vienmēr ir bijis veselīgs piepeši nesāk klibot, nevar tikt izmantots vaislai kādu juridisku problēmu dēļ vai notiek kas cits neparedzēts?

Iegādājoties suni būtiski saprast, ka ciltsraksti ir pilnīgs uzskaitījums par suņa dzimtas paaudzēm. Izmantojot ciltsrakstus ir atrodami dati, par vecākiem, vecāku vecvecākiem, vecāku-vecāku vecākiem utt. Tieši ciltsraksti pierāda, ka visas iepriekšējās paaudzes ir atbildušas standartiem. Tas dod pārliecību, ka suns būs šķirnei atbilstošs gan rakstura, gan izskata ziņā. Tāpēc neatkarīgi no tā, vai tiek iegādāts vienkārši mājas mīlulis vai dzīvnieks, ar kuru ir paredzēts doties uz izstādēm un izmantot vaislai, ciltsraksti ir ļoti būtiska sastāvdaļa pirkuma līgumā. Ciltsrakstu nozaudēšanas vai sabojāšanas gadījumā tos izziņo par nederīgiem. Pēc pierādījumu pārbaudes var tikt izsniegts ciltsrakstu dublikāts. Uz šādu ciltsrakstu veidlapas tiek uzspiests zīmogs "Dublikāts". Nepareizus vai viltotus ciltsrakstus konfiscē un izziņo par nederīgiem. Kucēniem – vaislas brāķim tiek izdoti ciltsraksti ar norādi, ka konkrētais dzīvnieks nav izmantojams ciltsdarbā. Tāpēc nevajadzētu uz vārda ticēt apgalvojumiem, ka dzīvnieks ir vaislas brāķis nestandarta krāsas dēļ un tāpēc tam ciltsraksti netika izsniegti.

Ciltsdarbā var izmantot tikai veselus, visām standarta prasībām atbilstošus suņus un kuces ar spēcīgu nervu sistēmu, kuru ciltsraksti ir reģistrēti. Pie ciltsdarba netiek pielaisti dzīvnieki ar iedzimtiem defektiem, kā, piemēram, uzvedības anomālijas, iedzimts aklums vai kurlums, zaķa lūpa, defekti zobu sistēmā, žokļa anomālijas, kriptorhisms un monorhisms, albīnisms, nestandarta krāsa, skeleta deformācijas, piemēram, lauzta aste u.c. (šķirnēm, kurām tas nav paredzēts standartā), kā arī slimus ar smagas pakāpes locītavu displāziju, iedzimtām acu slimībām, epilepsiju u.c.

Papildus citām pārbaudēm, pirms dzīvnieka izmantošanas vaislai, piemēram, dienesta un medību šķirņu suņiem, kuriem ir noteiktas obligātās apmācības, jāiziet apmācību kurss un jāsaņem darba spēju pārbaudes sertifikāts, atbilstoši šķirnes kluba prasībām. Šķirnēm, kurām noteiktas sociālās uzvedības pārbaudes, jāsaņem atbilstošs sertifikāts.

Lai juridiski korekti noformētu dzīvnieku pārošanu, nepieciešams saņemt pārošanas atļauju. Tās izsniedz attiecīgie klubi. Tieši klubi ir tie, kas veic pamata kontroli un tieši tāpēc pirms kucēna iegādes būtu nepieciešams sazināties ar attiecīgo klubu un noskaidrot visu iespējamo informāciju t.sk. informāciju par iespējamām ģenētiskām novirzēm, kas parādījušās konkrētā suņuka rados. Ja klubs nav informēts par konkrēto kucēnu metienu, tomēr ir iespējams iegūt zināmu informāciju par dzīvnieka izcelsmi, ja ir zināmi viens vai abi kucēna vecāki. Tomēr šajā gadījumā risks, ka pirkums neatbildīs sākotnēji iecerētajam ir ļoti liels. Arī apstāklis, ka kucēna vecāki ir izstāžu uzvarētāji pats par sevi nenodrošina, ka dzīvnieks nenēsā noteiktas ģenētiskas anomālijas, kuras var piepeši izpausties, piemēram, sasniedzot noteiktu vecumu vai kādā no nākošajām paaudzēm. Piešķirot dažādus titulus sunim, netiek vērtēti ģenētiskie riski, bet gan eksterjers. Dažāda veida ģenētiskos riskus cenšas samazināt tieši ar vaislas programmu izstrādi. Tieši tāpēc dažāda veida „nereģistrētajos metienos” risks, ka viens vai abi vecāki ir kādas iedzimtas slimības nēsātāji un tā izpaudīsies arī pēcnācējos ir augsts. Tomēr jāatzīst, ka katrs gadījums ir jāizvērtē individuāli un, piemēram, nestandarta krāsa vienam no vecākiem ir mazākais no ļaunumiem iegādājoties kucēnu no nereģistrēta metiena.

Būtiski uzsvērt, ka jebkurš līgums par dzīvnieka iegādi, saskaņā ar Civillikuma 1470. un 1533.pantu, ir noslēgts brīdī, kad panākta vienošanās par darījuma būtiskām sastāvdaļām – līguma priekšmetu un cenu. Šādam līgumam nav obligāti jābūt noslēgtam rakstveidā, tomēr rakstveida forma nepieciešama, gadījumam, ja vēlāk jāvēršas, piemēram, tiesā. Tikai rakstveida forma pirkuma līgumam būs pietiekams pierādījums.

Slēdzot pirkuma līgumu jebkura pircēja un pārdevēja interesēs ir iespējami sīki aprakstīt visus iespējamos gadījumus un pušu atbildību, kā arī to, kura no līguma pusēm – pircējs vai pārdevējs uzņemas atbildību par noteiktām izmaksām vai riskiem. Pirkuma līguma pielikumā būtu nepieciešams iekļaut arī dokumentus, kas apliecina veiktās veselības pārbaudes gan kucēnam gan, nepieciešamības gadījumā, arī dzīvnieka vecākiem. Šāds risinājums abas puses pasargā no nepatīkamiem pārpratumiem nākotnē un strīda gadījumā abām pusēm ir dokumentāli fiksēti pierādījumi par to pušu patieso nodomu līguma slēgšanas brīdī.

Maldīgs ir priekšstats, ka rakstveida līgums slēdzams tikai iegādājoties kucēnu ar ciltsrakstiem. Šāds līgums ir slēdzams arī gadījumā, ja tiek iegādāts kucēns no nereģistrēta metiena, tomēr šāda veida līgumā atšķirsies noteikumi gan attiecībā uz pievienotajiem dokumentiem, gan arī pēcpārdošanas saistībām. Šajā gadījumā līgums vairāk kalpo par garantiju gadījumos, kad kucēns jau ir pārdots slims un noteiktu laiku pēc pārdošanas nenonāks „laimīgajos medību laukos”.

Saskaņā ar Ministru kabineta 2006.gada 4.aprīļa noteikumu Nr.266 „Labturības prasības mājas (istabas) dzīvnieku turēšanai, pārvadāšanai, demonstrēšanai publiskās izstādēs, kā arī suņa apmācībai” 9.punkta noteikumiem, suni drīkst atsavināt tikai pēc 8 nedēļu vecuma sasniegšanas un divas nedēļas pēc pēdējās vakcinācijas. Atsavinot suni iepriekšējā īpašnieka pienākums ir nodot jaunajam īpašniekam dzīvnieka pasi vai vakcinācijas apliecību. Šis noteikums ir attiecināms gan uz šķirnes, gan bezšķirnes suņu pārdošanu, tāpēc šo dokumentu pievienošana līgumam pati par sevi neliecina, ka dzīvnieks pieder pie vienas vai otras šķirnes vai ir vesels.