.
Par mani
Mana dzīve līdzās suņiem, var teikt, sākās ar dienu, kad ierados šajā pasaulē. Tad es vēl nezināju, ka tik nopietns suns kā rotveilers, būs man līdzas ik dienu, ik gadu un vēl joprojām.
Laikā kad biju bērns, mani vecāki bija pārņemti ar šo šķirni, izkopa to, ieveda suņus, ieguldīja milzīgu darbu suņu apmācībā, audzēšanā, izstāžu apmeklēšanā ne tikai Latvijā, bet arī ārpus tās. Es arī kļuvu par daļiņu no vecāku audzētavas KORLAND REIN.
Es piedalījos audzētavas dzīvē un biju visur ar viņiem kopā - kucēnu istabā, kucīšu dzemdībās, izstādēs un apmācību laukumā.
Apskatot ģimenes albūmu, saprotu, ka arī laikā, kurā es sevi vēl neatcerējos, neviena manas dzīves diena nav bijusi bez četrkājainā drauga.
Vai tagad mana ikdiena varētu būt bez suņa? Iespējams, ka jā, bet drīzāk, ka nē.
Mans un patiešām mans pirmais suns mūsu lielajā suņu saimē bija kucēns, kuru mammai ar asarām acīs neļāvu pārdot - rotveilers Oka. Jā, viņa bija patiesi mana un viņa to arī juta, tikai neprata runāt, lai to visiem pateiktu.
Tā nu man 12 gadu vecumā nācās izpildīt mammas prasības: “Gribi suni? Lūdzu, tikai pati apmāci, pati dodies pastaigās un dāvā viņai visu savu brīvo laiku.”
Tā arī notika. Laukums, apmācības, eksāmeni, sacensības, rotaļas, izstādes, pēc tam palīdzēšana mammai ar viņas kucēniem - īsta suņa saimnieka dzīve! Žēl, ka Okas likteņa stāsts bija savādāks kā citiem un trešā metiena iznēsāšanas laiks viņas likteņa grāmatā ievilka treknu nelaimes strīpu. Mēs centāmies 2,5 gadus un tas bija smags laiks mums visiem. Kādu dienu Okas acis pavēstīja, ka viņa vairs nevēlas tā dzīvot – bez dzīves prieka, bez ierastajām sacensībām, bez staigāšanas un rotaļu prieka. Mēs viņai ļāvam doties uz citiem medību laukiem. Oka devās pa varavīksnes tiltu uz savu mīkstāko mākonīti dažas dienas pirms manas 18-tās dzimšanas dienas. Šim sunim manā sirdī vienmēr būs īpaša vieta.
Laikā, kad man bija Oka, es paralēli apmācīju visus mūsu jaunos suņus, strādāju arī ar citu saimnieku suņiem. Piedalījos un piedalos dažādās sacensībās ar savu otro suni - angļu pointeri Nessy.
Tad pienāca brīdis, kad es un brālis bijām izauguši, vecāki pilnībā nodevās darbam un suņu lietas atstāja otrajā plānā. Dīvaini - suņi ir, sacensības ir, apmācība notiek, bet kucēnu nav.
Es nolēmu, ka, ja vecākiem nav laika, varbūt man uzņemties kādu daļiņu no šīs lēnām pazūdošas “suņu pasaules” mūsmājās. Protams, ne tik fanātiski kā to darīja mani vecāki gandrīz 30 gadus, bet savam priekam, savai pieredzei, galu galā to cilvēku dēļ, kuriem bijuši Korland Rein suņi un kuri atgriežas un jautā kucēnus, bet vecāki saka: “Mums kucēnu nav.”
Ņemot vērā gadiem ilgās un nepārtraukti esošās intrigas kinoloģiskajos klubos starp audzētājiem, starp sistēmām un tml., es vēlos būt tālu no tām un ar kinoloģiju un suņu audzēšanu nodarboties savam priekam, neaizmirstot par šķirnes standartu, obligātajām vaislas suņu veselības pārbaudēm un suņu apmācību, jo suņi ir neatņemama manas dzīves daļa - mans prieks, mans hobijs.
Rēķinoties ar vecāku atbalstu un viņu pieredzi šķirnē, esmu uzņēmusies atbildību kucēnu auklēšanā un reizi gadā, paralēli mācībām un darbam, atrodu laiku tam. 2020.gadā reģistrēju audzētavu REINLAND.
Kate Monika
